Brīvajā laikā Supervaronis - Edijs Vilnis
Edijs ikdienā ir datoriķis un biroja darbinieks ar noslieci uz piedzīvojumiem - pamīties ar velo, uzkāpt kādā klintī vai iekāpt purvā. 20 gadus Edijs sevi turēja formā ar basketbolu, bet skriešana bija kā papildus lieta. Tā gan ir padevusies jau no skolas gadiem, pirmās sacensības atceroties jau no 3. klases.
Jaunībā Edijs skrēja 1500m un 3000m distances, bet tad sekoja daudzu gadu pauze līdz kalnu pārgājienam pa Himalajiem Nepālā: “Likās, ka tur jābūt stipram, tāpēc nolēmu uzlabot savu fizisko formu ar skriešanu.” Gadījumā, ja 6tūkstošniekā nesanāktu uzkāpt, kā rezerves mērķis tika izvirzīts pirmais pusmaratons 2012. gadā, bet pirmais maratons bija loģisks turpinājums: “Šķita, ka puse darba jau padarīta, kāpēc gan nepielikt otru pusi? Pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni, jo bija bail, tāpēc vidējais ātrums sanāca pat ātrāks kā pirmajam pusmaratonam. Toreiz šķita, ka noskriešu maratonu un ar to viss beigsies, ielikšu sev ķeksi, ka izdarīts un viss. Taču esmu impulsu cilvēks, un kāds man pameta ideju noskriet kādu no Eiger ultra trail distancēm Šveicē. 101km pirmajam kalnu skrējienam šķita par traku, bet 51km šķita pietiekami izaicinoši. Tādēļ nācās atkal trenēties, maratons jau kļuva par treniņa skrējienu.”
Nākamajā gadā Edijs nonāca līdz Vilkaču maratonam: “Kad skrēju savu pirmo Vilkaci, @mr.ronimoiss tik intensīvi visus uzmundrināja, ka kaut kur distances vidū pateicu viņam, ka ņemšu par treneri. Andra atbilde: “Pēc finiša pienāc, parunāsim!” Nevarēju vairs izstāties, nācās finišēt. Tā es nokļuvu Supervaroņu apritē.”
Pie Andra Edijs nokļuvu ar mērķi noskriet klasisko 42.2km distanci zem 3h. Taču kuriozi, ka līdz maratonam tā īsti nav tikts: “visas tās ultras un taku skrējieni ir tik interesanti, ka līdz tam 3h maratonam netieku. Vienu reizi biju gatavs, taču tad 2 dienas pirms C19 dēļ pasākums tika atcelts. Šī bija lielākā vilšanās manā skrējēja karjerā. Taču skaistākais brīdis skriešanā, kad 2021.g. 4os naktī aizbliezu uz 1836 Gaismas ceļa posmu Vaiņode-Nīgrande, kur sešos no rīta, skrienot ar Latvijas karogu rokās, blakus piebrauc Mareks ar busiņu un skanošu Latvijas himnu!”
