Brīvajā laikā Supervaronis - Simona Rutkovska
Simona pievienošanos Supervaroņiem 2022. gada sākumā uzskata par vienu no labākajiem pagājušā gada lēmumiem: “Beidzot saņēmu to kopienas un piederības sajūtu, protams, arī vēl nepieredzētas noguruma virsotnes pēc vingrošanas un Grīziņkalna.” Simona, kura ikdienā trenējās pie Anetes, šogad kļūs par sertificētu sporta fizioterapeiti un jau tagad ir ar trenera sertifikātu vieglatlētikā un fitnesā. Viņai patīk gatavot, spēlēt galda spēles, skatīties seriālus un iet pastaigās ar suni.
2022. gadā Simona pieveica Cappadocia 38km distanci, kas viņai šobrīd ir garākās pieveiktās sacensības, bet pirmās ārzemju sacensības Simonai bija Lavaredo Skyrace. Lieki piebilst, ka pirms pieteikšanās viņa nezināja, ko nozīmē Skyrace, tomēr finišējot saprata, ka tādēļ vien ir vērts trenēties, lai redzētu skaistos kalnus un dabu un justos ar to kā viens vesels.
Jaunajā gadā Simona ir nolēmusi cītīgāk pastrādāt pie kadences uzlabošanas. Lai izdodas!
Brīvajā laikā Supervaronis - Andžejs Stenclavs
Skriešana Andžejam nozīmē ļoti daudz: "Tā ir sevis izaicināšana,
prāta savaldīšana un neizsīkstošs gandarījuma avots. Lai cik arī
grūti būtu, es vienmēr mēģinu sev atgādināt, cik laimīgs esmu, ka
vispār varu skriet, un kā man šīs brīvības pietrūktu, ja to
nevarētu. Vēl tiešāk šo eksistenciālo laimi izjūtu tikai
kalnos."
Andžejs, kurš no rītiem un vakaros ir tētis diviem fantastiskiem
puišiem (3 un 11 g.v.), bet pa dienu vada savu uzņēmumu, neuzskata
sevi par talantīgāko audzēkni, taču Scenic Trail, dažus CET un
pusīti zem 1:30 ir pieveicis gan.
Supervaroņu kluba biedrus Andžejs uzskata par labiem piemēriem, lai
trenētos cītīgāk, bet par vislabāko motivāciju, lai izvilktos
paskriet naktī vai slapjdraņķī, uzskata to, ka ir katru nedēļu
jāatskaitās Andrim: "Viņa 'pieskatīšana' man ir ļoti palīdzējusi
pārvarēt sevi, par to arī liels paldies Supervaroņiem!"
Brīvajā laikā Supervaronis - Atis Kļavis
Atis Kļavis, kurš ar skriešanu un orientēšanos nodarbojas jau kopš skolas laikiem un taku skriešanu iepazina 2017. gadā, Andra Ronimoisa audzēkņu pulkam pievienojās 2020. gada janvārī. Ikdienā Atim ir vairākas lomas - viņš ir projektu un klientu panākumu vadītājs digitālo bezkontakta maksājumu jomā, zemessargs, aktīvi iesaistās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas atbalsta fonda valdē un padomē, kā arī vada biedrību “Jaunmārupe skrien!”.
Kā saka Atis: “Treniņi ar Supervaroņiem mani ļoti disciplinē - tas man palīdz uzturēt sevi labā formā un ļoti motivē pieveikt nākošo supervaroņu varoņdarbu. Esmu no tiem skrējējiem, kura lielākais sāncensis esmu es pats. Uzvarēt sacensībās sevi, pabeigt distanci arī tad, kad vairs galīgi nav spēka, tas ir mans izaicinājums.” Supervaroņu vingrošanas palīdz viņam ne tikai vieglāk tikt galā ar ultrām, bet izturēt arī Zemessardzes pārbaudījumus. Starp viņa nozīmīgākajiem sasniegumiem ir veiksmīgi finiši Rīga - Valmiera un OCC 2021. gadā, taču visiespaidīgākās sacensības bijušas Dolomiti Extreme Trail 72K šajā gadā.
2022. gada kopsavilkums | Supervaroņu sarunas #037
Brīvajā laikā Supervaronis - Ivars Celiņš
Brīvajā laikā Supervaronis - Elīna Dimza
2021. gada pavasarī, sākot trenēties pie Anetes Švilpes, Elīna kā pamatmērķi izvirzīja nokļūšanu kādā no UTMB distancēm, bet tagad UTMB vairs nav tik svarīgs. Galvenais ir baudīt procesu. Kā viņa pati saka: “Jābauda Vilkaču maratona 13 apļi, Vilka dubļi gar Gaujas krastiem, Itālijas tveice Dolomītos, slovēņu sniegputenis un dubļu lāmas… jābauda dzīve! Un mana dzīve bez skriešanas nav iedomājama!”
Brīvajā laikā Supervaronis - Arturs Kažmers
Kā
saka pats Arturs, skriešana viņu sakārto. “Atliek iziet intervālu
vai reljefa treniņā, lai atgādinātu ķermenim un prātam, uz ko tas
ir spējīgs. Pēc 30-40 minūtēm 180 sitienu pulsā varu ikdienas
problēmu klintīm kāpt pāri kā laukakmeņiem. Pārsteidzoši, uz ko
mūsu rumpji ir spējīgi - kopā ar Supervaroņiem turpinām meklēt
robežas.”
Brīvajā laikā Supervaronis - Aiga Tora
Aiga
atzīst, ka Supervaroņu treniņi ir ļāvuši viņai iepazīt, izbaudīt un
novērtēt Latvijas taku skriešanas komūnu: gan cilvēkus, gan kopības
sajūtu. Galvenais ir konkrētā brīdī atrast vajadzīgo motivāciju un
vienmēr kustēties uz priekšu.
Brīvajā laikā Supervaronis - Juris Dombrovskis
Juris
ikdienā trenējas pie Andra Ronimoisa un
Supervaroņiem pievienojās 2022. gada februārī. Šajā salīdzinoši
īsajā laikā Juris ir paspējis daudz - pievarēti divi taku skrējieni
ārzemēs, vairākkārt uzlaboti personīgie rekordi pusmaratonā un
tagad rudenī no trenera nošpikots labais ieradums ar ikdienas
vingrošanu. Kā saka pats Juris: "Galvenais, ko esmu sasniedzis,
neesmu zaudējis interesi par skriešanu. Esmu iepazinis ļoti daudzus
interesantus cilvēkus skrējēju vidū. Treniņnometne bija kaut kas
fantastisks, jo vajadzēja tak nodzīvot līdz 45 gadiem, lai
piedalītos savā pirmajā treniņnometnē."
Andris: Transkarukera 2022
Ir 2019. gada ziemas sākums un šādas ziņas Messenger platformā saņemu salīdzinoši regulāri. Daži vienkārši reklamējas, citi raksta daudziem, bet izvēlās dažus, vēl citi uzraksta, bet pazūd. Ir jau arī tādi, kas tiešām aicina un ir gatavi ieguldīties, lai Tu nonāktu viņu sacensībās, bet tādi ir retums. Tāpēc skaidrs, ka šādas ziņas uzņemu diezgan nenopietni. Šoreiz ir pievienota arī mājaslapa – transka.fr. Ieraugot .fr domēnu jau nepatikā norūcos, kārtējās sacensības Francijā. Arī atsūtītais teksts ir franču valodā, kas ne par ko labu neliecina. Varēja taču saprast, ka es franciski ne bū, ne bē. Tomēr intereses pēc iebakstu google kartēs sacensību norises vietu un man par lielu pārsteigumu, karte pārsviežas uz otru pasaules pusi un punkts apstājās Atlantijas okeāna vidū. Tas jau ir interesanti! Tiesa, nekur tālāk par uzaicinājumu un nelielu saraksti netiekam. Lai arī piedāvājums aizbraukt uz otru pasaules pusi ir vilinošs, ģimenē gaidāms pieaugums tieši ap to laiku, kad varētu notikt sacensības. Atsaku!
Laiks iet un par uzaicinājumu aizmirstu, tāpēc liels ir mans pārsteigums, kad 2022. gada pavasarī to saņemu vēlreiz. Vai organizatori maz zin, ka es gadu tā īsti neesmu skrējis un esmu klibs seniors? Vai zin, ka man jau vairs sen nav nekāds spožais reitings? Vai viņi zin, ka no Rīgas, līdz otrai pasaules malai ir diezgan sarežģīti nokļūt? Galu galā, vai es maz pats esmu gatavs ko garu noskriet? Tomēr intereses pēc sarunā iesaistos. Īsti jau neticu, ka par kaut ko vienosimies, bet tad, kad organizatori piedāvā gan dalību sacensībās, gan dzīvošanu uz nedēļu, gan lidojumu no Parīzes un atpakaļ, turklāt tas viss divām personām, atteikt ir grūti. Esmu nepatikšanās, man būs jāskrien TransKarukera. 120km skrējiens Francijai piederošajās salās Gvadelupē.
Anete: Vilkaču maratons 2020
Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnos šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.
Andris: Ultra Huachi 2020
Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu vai tas ir kompliments vai kritika.
2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns.
Kad mērķi nosprausti, laiks atrast sacensības. Tas nemaz nav tik vienkārši. Skaidrs, ka sacensību ir simtiem un tūkstošiem, bet gribās, lai tās būtu kvalitatīvas un lai būtu cienījami pretinieki, un tas šo skaitu ievērojami samazina. Jau septembrī nolemju atrast sacensības ziemai, kaut ko janvārī vai februārī. Parasti gads ir iesāks Kanāriju salās vai kā pagājušajā gadā Louzan Trails Portugālē, bet šogad jāmeklē kas jauns. Apskatot visu kalendāru, paliek tikai divi jēdzīgi varianti. Viens ir Vibram Hong Kong 100, par kuru neesmu dzirdējis daudz labas atsauksmes, otrs ir Ultra Huachi, taku skrējiens Meksikā, ko atbalsta vietējais Inov8. Sāku ar Ultra Huachi uzrunāšanu un organizatori te ir tik atvērti, ka ātri ir skaidrs, es braukšu uz Meksiku.
Jānis: Taliharja Vanakuri 2020
Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai
ir uzstādīti. Atceros kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā
neskriešu distanci, kas pietuvotos 100km+. 2016.gadā nepārdomāti
piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distaci
Portugālē, kas bija 85km gara ar 5000m uz augšu un arī uz leju. Pēc
šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju
pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām
distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz
to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam aizvien tālāk
attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās
sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku
iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču
skriešana, skyrunning utml. ir un kā būtu jāpārkārto savi treniņi,
lai startētu šāda tipa skrējienos.
Jānis: Ultra Trail del Lago d'Orta 2019
Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!
Andris: mozart 2019
Līdz domai par startēšanu Mozart100 nonāku vēl ziemā. Esot sacensībās Portugālē, pētu kalendāru atlikušajam gadam un atrodu brīvu nedēļas nogali jūnijā un no visām iespējamajām sacensībām, tieši Mozart100 uzrunā visvairāk. Tas ne tikai ir Pasaules tūres posms, bet arī notiek valstī, kuras Alpi man ir ļoti tuvi un notiek reģionā, kur man vēl nav gadījies būt. Uzrakstu organizatoriem un jau drīz esmu dalībnieku sarakstā. Ceļš līdz Mozart100 nav vienkāršs un te man laikam jāveic palielāka atkāpe, galu galā, pēdējo reizi par sacensībām esmu rakstījis pagājušā gada oktobrī, bet pa vidu ir noticis ļoti daudz.
Jānis: SKM 2019, LČ taku skriešanā
Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis
pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku
skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu
Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ
distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā
kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai
mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2
StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē
un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca
pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties
arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Anete: Dolomyths Run Ultra 2019
Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet.
Pienāca laiks plānot šī gada sacensību kalendāru, un tā nu sanāca, ka Dolomyths Run Ultra trāpīja desmitniekā – lielisks skrējiens pirms CCC, manai gaumei piemērota distances un augstummetru attiecība un tieši pa Sellaronda apli, kur ziemā daudzkārt snovots. Drīz vien reģistrācijas apstiprinājums bija epastā un atlika tikai sakārtot loģistiku.
Jānis: PČ taku skriešanā 2019
Anete: SKM 2018, LČ takās
Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.
Andris: SKM 2018
Pirms
Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi, nedaudz pozitīvāki notikumi, liek man pārdomāt un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.
Tiklīdz uzzinu kāda būs trase, dodos to izpētīt un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā, nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribās riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50 un pie tā arī nolemju turēties.
Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet kuru uztrenējot ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.
Riekstu
blice pirms starta