Transgrancanaria 2024, Latvijas taku skriešanas izlases kandidāti | Supervaroņu sarunas #052
Latvijas izlases kandidātu saraksts
Taku skriešanas vērtības, Kiliana treniņu dienasgrāmata | Supervaroņu sarunas #051
Otrs šīs epizodes temats ir Kiliana Jornet treniņu failu analīze. Epizodes aprakstā ir links uz šiem dokumentiem, lai ikviens var tos izmantot. Iesaku šo epizodes daļu klausīties pie datora, lai vieglāk sekot līdzi, jo dokuments nav vienkāršs, kā arī attālinātais ieraksts neatviegloja uzdevumu pasniegt šo viegli uztveramu bez uzskates materiāla blakus. Kā ierasts, epizodes sākumā runājām arī par to, kas mums pašiem jauns, un kas jauns taku skriešanas pasaulē. Klausāmies!
Kiliana treniņu dienasgrāmata
Asins analīzes, UTMB boikots un vēl | Supervaroņu sarunas #050
Kā plānot sacensību sezonu? | Supervaroņu sarunas #049
Kur meklēt taku skriešanas sacensības? | Supervaroņu sarunas #048
2023. gada TOP5 | Supervaroņu sarunas #046
Jautājumi un atbildes | Supervaroņu sarunas #046
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Aizvadītajā nedēļā saviem instagram sekotājiem lūdzām iesūtīt jautājumus, uz kuriem atbildes ir klausāmas šajā epizodē. Daudzi jautājumi bija par treniņiem ziemā, starpsezonā un vispār motivāciju šajā laikā, kas, manuprāt, ir aktuāli temati daudziem šajā sniegotajā, aukstajā laikā. Pirms ķērāmies pie jautājumiem, veltījām laiku gan tam, kā mums pašiem pa šīm divām nedēļām ir veicies, gan īsi pieskārāmies dažām pašmāju un ārzemju aktualitātēm skriešanas pasaulē. Klausāmies!
Podkāsts ir atgriezies! Jaunumi un skats nākotnē | Supervaroņu sarunas #045
Nice Côte d'Azur by UTMB 165km +8400 - Edgars Bukšs
Plānojot 2023. gada skriešanas sezonu biju nospraudis sev divus galvenos startus. Viens bija 115km skrējiens Portugālē (Trail de Conímbriga Terras de Sicó), kas tika veiksmīgi aizvadīts šī gada februārī un 165km ultramaratons Francijā (Nice Cote d'Azur), kam bija jābūt kā ķirsītim uz tortes gada otrajā pusē, septembra beigās. Tagad nedēļu pēc starta šajā skrējienā un piedzīvotajām emocijām varu droši teikt, ka ķirsis uz tortes bija ļoti liels un grūti norijams.
Pēc savas dabas esmu ļoti azartisks cilvēks. Esmu kritisks pret sevi un bieži uzstādu sev augstus standartus. Visa šī skriešanas sezona tika aizvadīta kā pa kalniem un sacensībās biežāk biju neapmierināts ar savu sniegumu kā apmierināts. Visu sezonu kvalitatīvi strādāju treniņos, tomēr, tuvojoties svarīgākajam startam Francijā, arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka īsti neesmu tam gatavs. Un muļķīgākais šajā visā bija tas, ka, es, kurš sevi uzskata par psiholoģiski spēcīgu cilvēku, vienkārši nevarēju tikt galā ar savu galvu, un tas, protams, nevarēja neietekmēt manus fiziskos treniņus. Tā nu tuvojoties sezonas svarīgākajam startam, pēc pokera terminoloģijas runājot, es gāju “ALL IN”. Šis skrējiens man nozīmēja to, vai sezonu varēšu novērtē ar “+” vai “-“ zīmi.
Hiru Haundiak 101km +5126 - Iñigo Torre Hernández
Supervaronis Iñigo Torre Hernández 14. oktobrī piedalījās Hiru Haundiak 101km +5126 sacensībās. Lasi un uzzini, kā viņam veicās!
Prologue
I arrive in Bilbao two weeks before the Hiru Haundiak. The goal in the days leading up to it is to maintain the good feelings I've achieved in the past few weeks and rest. During the last few training sessions, my heart rate is higher than usual due to the high temperatures, but I'm not worried. The good news is that the forecast for race day promises lower temperatures, but the bad news is that it will rain. I know what the terrain is like in Anboto and Aizkorri, and rain is unwelcome there. They are technical and rocky mountains with very worn and slippery stones, making them even more dangerous in the rain.
Finally, race day arrives. I have confidence in myself, I feel strong, and I'm ready to face this challenge. I have no doubts about myself; it has been a long journey to get here, and I know I have worked very hard to achieve it. The race starts at midnight, and Murgia, the town where it begins, is 45 minutes from my home, so I can maximize my rest time. I take an afternoon nap, and at 9:30 PM, I leave by car with my parents. I arrive, drop off the life bag they will give me at the 60 km mark in Landa, and return to the car. I lie down in the back seat and close my eyes.
It's 11:45 PM; it's time to go to the starting line. A light
rain has started to fall. I say goodbye to my parents, they give me
words of encouragement and tell me that no matter what happens,
they are very proud of me. My father, who loves to joke, tells me a
saying as I walk away: "Íñigo, downhill, even shit runs." :) I
already know why he says it; it's because I've mentioned to him
that when you've covered many kilometers, your legs don't want to
move, and you can hardly even run downhill.
Emotions are already running high. The streets of Murgia are filled with strangers, family, and friends of the 1000 runners eagerly awaiting the start. Ahead of us are the three most famous peaks in the Basque mountains: Gorbea (Araba) 1481m, Anboto (Bizkaia) 1331m, and Aizkorri (Gipuzkoa) 1523m. 101 kilometers and a 24-hour limit to fulfill my dream.
KAT 100 jūdzes, 2023 - Andris Ronimoiss
Skrienu. Paskatos pulkstenī. 100 metri. Sakožu zobus, noduru
galvu, skrienu. Paskatos pulkstenī. Atkal 100 metri. Kāpēc es
netieku uz priekšu? Vai tas kādreiz beigsies? Skrienu. Kā es šādi
tikšu galā ar vēl 56 kilometriem? Kāpēc mani neviens neapdzen? Es
gribu padoties! Skrienu. Nē, nedrīkst! Skrienu. Paskatos pulkstenī.
100 metri. Skrienu.
Brīvajā laikā Supervaronis - Dace Tetere
Daces darba diena paiet pie datora, viņa audzina divas meitas un viņai garšo interesants alus, taču fiziskās aktivitātes vienmēr bijušas tuvas. Agrāk tas bija basketbols, tautas dejas, rokasbumba, baseins, vingrošana mājās un reizēm arī kāds skrējiens. “Bērnībā skriešana bija tikai izklaide, spēle - ja apnika iet, tad skrēju. Vai sacensības ģimenes starpā - basām kājām pa grants ceļu jānoskrien 100m - kurš ātrāks, tam nevajadzēs rīvēt kartupeļus pankūkām,” saka Dace par skriešanu, kas viņai ir kļuvusi par lielisku atpūtu, galvas izvēdināšanu un savu spēju robežu pārbaudīšanu.
Dace vairāk pievērsās skriešanai pēc 2009. gada Rīgas maratona 5km distances, tiekot līdz pusmaratonam un savam pirmajam Stirnu bukam 2015. gadā. “Uz Lūšiem un vēlāk jau Vilkiem skatījos kā uz pārcilvēkiem. Es gribēju tāpat, bet neticēju, ka varu. Domāju, ka tajā mežā arī palikšu, jo jau pēc Buka šķita, ka pēdējā stundiņa klāt,” Dace dalās atmiņās.
Pie Supervaroņiem Dace nonāca 2020.
gada beigās, kad māsa uzdāvināja Dacei treniņus pie Anetes.
“Joprojām uzskatu, ka tā ir mana labākā dāvana. Lielākais ieguvums
ir tas, ka varu izdarīt to, kas agrāk pat sapņos nerādījās - kaut
vai tik vienkārša lieta kā skriešana ziemā, putenī. Normāli cilvēki
taču tā nedara! Supervaroņos man ļoti patīk aizmugures sajūta -
zini, ka ir vesela komūna, kura deg par skriešanu. Ja nepieciešams
- vari jautāt pēc padoma vai vienkārši palasīt Slack kanālu un tur
iegūt noderīgu informāciju. Ceru, ka koptreniņi būs arī pēc pāris
gadiem, kad meitas būs lielākas un pati tajos varēšu piedalīties,
jo, ja trūkst motivācijas skriet, tad tā ir īstā vieta, kur to
atgūt.”
Starp visām noskrietajām sacensībām visspilgtāk atmiņā ir palikušas divas - pērnā gada Vilkacis un šī gada Vilks. Vilkacis deva pārliecību, ka viņa var gāzt kalnus, un no šī saviļņojuma bijis grūti aizmigt. Savukārt Vilks ir Daces pirmā ultra un arī visskaistākā trase, kādā skriets, par ko prieku vairoja arī tas, ka beidzot bija izdevies tikt uz pjedestāla savā vecumgrupā. Dacei ir arī lieli mērķi nākamajam gadam - viņa grib noskriet Rīga-Valmiera, Siguldas kalnu maratonu un tad doties arī uz kādām ārzemju takām.
Brīvajā laikā Supervaronis - Kristaps Broks
Kristaps savu ikdienu pavada, strādājot Latvijas Zinātņu akadēmijas Starptautiskajā nodaļā. Kā jau lielākajai daļai biroja darbinieku, diena pamatā paiet sēžot pie datora, tāpēc organisms vienmēr ir izslāpis pēc fiziskām aktivitātēm. Ikdienā Kristaps aizraujas ar kino vērošanu un pēdējo divu gadu laikā ir pamanījies pārstāvēt komandu, kas uzvar Kino viktorīnas sezonu un arī finālu. Vēl Kristapam patīk likt puzles. Lielākā šobrīd ir 6000gab.
Pie skriešanas Kristaps nonāca, pateicoties savai māsai, kura uz dzimšanas dienu uzdāvināja dalību 2012. gada Rīgas maratona 10km distancē. Nu bija jāsāk skriet, un tas āķis aizvien vairāk ieķērās lūpā. Vēlāk jau nāca iekļaušanas noskrien.lv virtuālo skrējēju klubiņā, kas skriešanai piešķīra papildus odziņu, jo bija koptreniņi un jāvāc virtuālās nozīmītes. Principā tad arī skriešana aizgāja sniega bumbas efektā. Tur arī nāca saprašana, ka nevar visu laiku skriet un izspiest pēdējo sulu no sevis. Vēlāk Kristaps uzdienējās līdz līmenim, kas ļāva skriet sacensībās ar baloniem jeb turēt tempu. Kādā brīdī Kristaps tik bieži turēja 1:30 tempu pusmaratonā, ka to jau varētu saukt viņa vārdā.
Pats Kristaps saka: “Man kā ļoti
introvertam cilvēkam vislielākais ieguvums no skriešanas ir
iepazītais paziņu loks. Audzinot 2 dēlus priecājos, ka esmu
pietiekami labā formā, lai spētu tikt līdzi dēlam, kurš mūk prom uz
dipdapa. Pie Supervaroņiem esmu blakus stāvējis jau no pašiem
pirmsākumiem, kad pulcējāmies Andra piemājas pagalmā uz
vingrošanām, bet laikam ejot sapratu, ka pats sev kā treneris
nederu, jo pārāk viegli padodos vieglākā ceļa iešanai, tad pieņēmu
lēmumu uzrunāt Andri. Vēlāk jau Supervaroņu kopienā iekļāvos kā
viens no treneriem.”
“Par sportiskajiem mērķiem ir grūti ko teikt, jo vēl šopavasar, kad mācījos saplānot dienas režīmu ar 2 bērnu audzināšanu un kad vairāk biju slims nekā vesels, jau biju tuvu tam, lai uzrakstītu Andrim, ka viss, metam mieru, es karu kedas vadzī, bet tagad ir viss daudz maz sakārtojies un ir vēlme izskriet maratonu ātrāk par 2:30 un iekļūt Latvijas kalnu izlasē uz 2025 gadu,” tā Kristaps.
Brīvajā laikā Supervaronis - Ance Bičuka
Kā saka pati Ance, šajā laikā, kad viss ir tik sociāls, ir vēlme daudz ko paturēt pie sevis, piemēram, darbu, kas aizņem lielu daļu ikdienas. Lai aizbēgtu no realitātes, viņa lasa daudz grāmatu, lai atpūstot - vismaz 2-3 reizes mēnesī jāaiziet uz teātri, ideāli, ja uz JRT un jau redzētu izrādi.
Ance ir izmēģinājusi daudzus dažādus
sporta veidus - gan ūdens, gan sauszemes, gan cīņas, gan
svarcelšanu, taču pie skriešanas nonāca, jo viņai nepatīk cilvēki.
Kā saka Ance: “Augstskolā sesijas laikā vienkārši saģērbos un…
aizskrēju.”
Skriešana Ancei ļauj būt vienai. Pateicoties skriešanai viņa ir sapratusi, ka darbs tai traucē, un kopā ar tuvojošos Jēzus vecumu radās domas, ka dzīvē ir kas jāmaina skriešanai par labu. Lai arī Supervaroņos viņa ir centusies “iefiltrēties” jau kopš pirmās Madones treniņnometnes 2019. gada rudenī, pie Anetes viņa sāka trenēties 3 gadus vēlāk - 2022. gada novembrī. Supervaroņi Ancei ir devuši fantastiskas draudzības, atmiņas un pat iemācījās dzert alu, savukārt pati skriešana un sekošana treneru gaitām ļāvusi kļūt par labāku cilvēku. Nesen Opekalna Stirnu bukā viņa runājusi ar citu dalībnieku un uz jautājumu, vai viņai patīk skriet, atbildējusi, ka, protams, nepatīk, taču viņai patīk finišs, un tieši to emociju un gandarījuma dēļ ir vērts krietni pastrādāt treniņos.
Taču neskatoties uz to, ka ikdiena tiek skrupulozi līdz stundām izplānota treniņiem par labu, kas mēdz nozīmēt arī cepeša ielikšanu krāsnī, lai atskrienot tas jau būtu gatavs, Ances sirds pieder basketbolam. “Joprojām NBA playoff laikā spēju piecelties 3:00 vai 4:00 naktī, lai sekotu līdzi NBA Finals čempionātam. Arī uz manis apskatāmie tetovējumi lielākā daļa tapusi laikā, kad trenēju jaunatnes izlases puišus basketbolā un Cēsu sporta skolā. Ja ir kāds cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties, tas ir Fils Džeksons. Tie, kas nezin šo vārdu salikumu - man ar jums nav par ko runāt!”
Ancei ir divas vēlēšanās, ko viņa ir gatava atklāt: noskriet savu pirmo (un ne pēdējo) ultru un atgriezties pie mazo basketbolistu trenēšanas. Lai izdodas!
Brīvajā laikā Supervaronis - Santa Žukovska
Santa pirms aizraušanās ar skriešanu ilgus gadus nodarbojos ar dejošanu. Pirms apmēram 6-7 gadiem, kad skolas laikos radušais riebums pret skriešanu bija aizmirsies, viņa nolēma pamēģināt paskriet. Nejauši iepazīstoties ar īstajiem cilvēkiem, viņa sāka braukt uz skriešanas pasākumiem. Pirmās sacensības bija 2016. gada Siguldas Stirnu buks, kur, neskatoties uz to, ka treniņos Santa nebija skrējusi vairāk par 5km un uz takām skrienot vispār nebija spērusi kāju, viņa pieteicās 13km Zaķa distancei, jo Vāverei toreiz laiku vēl neuzņēma, un tas tak galīgi nav interesanti. “Liekas kādas 3 reizes tur gandrīz nobeidzos, bet beigās finišēju, un rezultāts pat nebija super drausmīgs, un pēc šī tas viss tik ļoti iepatikās, ka dejošana pamazām tika pilnībā aizstāta ar skriešanu. Tas, kas laikam visvairāk piesaistīja šai aktivitātei, bija tas, ka te, pārmaiņas pēc, katrs pats ir atbildīgs par sevi, rezultātiem, treniņiem un to, cik laika tajā visā ieguldīt,” tā Santa.
2018. gadā Santa sāka apmeklēt Supervaroņu vingrošanas treniņus, un vēl pēc kāda gada, saprotot, ka rezultāti skrējienos nav slikti, viņai sagribējās šim pievērsties nedaudz nopietnāk, tāpēc Santa uzsāka trenēties pie Andra. Tā pamazām, iedvesmojoties no citu Supervaroņu piedzīvojumiem, Santa no Stirnu bukiem nonāca līdz ultramaratonu skriešanai. Pirmais un, viņasprāt, joprojām veiksmīgākais bija Cappadoccia Ultra Trail 62km skrējiens Turcijā 2019. gadā.
Šobrīd jau Santas kontā noskrietas diezgan daudz 45-65km kalnu ultras un Rīga - Valmiera. Kā saka pati Santa: “Vēl joprojām cenšos saņemties un noskriet savu pirmo 100km kalnu ultru. Ikdienā, līdzīgi kā ultrās, cenšos atšķaidīt vīriešu īpatsvaru, strādājot IT nozarē. Skriešanas piedzīvojumi savā ziņā ir palīdzējuši pieņemt lēmumus arī profesionālajā dzīvē, kad pirms 2,5 gadiem nolēmu pamest jau sen apnikušo darbu un iemācīties programmēt, ko jau sen gribēju, bet bija bail riskēt. Tagad droši varu teikt, ka tas bija viens no labākajiem lēmumiem dzīvē, tāpat kā uzsākt skriet.” Arī citi Santas hobiji pārsvarā saistīti ar aktīvu atpūtu - pārgājieni, pastaigas un velo.
Stirnu buka Vilks 2023 un atziņas no Western States 100 | Supervaroņu sarunas #044
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Sacensību sezona ir pamatīgi ieskrējusies, un katru nedēļu notiek vairākas sacensības, par kurām varētu runāt podkāstā, taču, lai nebūtu pārāk sausi un tikai par rezultātiem, tad šajā epizodē izcelsim tikai, mūsuprāt, dažus spilgtākos stāstus, pārsvarā no ASV notikušajān Western States sacensībām. Podkāsta otrajā daļā runāsim par Stirnu buka Vilku, apspriežot gan to, kas šogad izdevās labāk un kādos aspektos vērojama izaugsme šajās sacensībās, gan parunājot par to, kas varētu būt labāk, gan, protams, analizējot un izrunājot paša Andra sacensības, kas galu galā atdūrās pie pēdējā laikā ļoti aktuāla un bieži pieminēta temata - uztura. Klausāmies!
Brīvajā laikā Supervaronis - Agate Armane
Tā kā Agate ikdienā strādā personāla daļā un viņas darbs ir cieši saistīts ar komunicēšanu ar darbiniekiem, tad skriešana ir laiks, kad viņa var pabūt viena. Tas viņai ir ļoti nepieciešams, jo darbs ir dinamisks. Līdz skriešanai Agate nonāca pavisam nejauši pirms apmēram 7 gadiem: “Manā draugu lokā bija daži skrējēji, kuri hobija pēc piedalījās dažādās sacensībās, un man arī gribējās pamēģināt, jo iepriekš nekad ar sportu nebiju nodarbojusies. Tagad skriešana ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, tas ir kā paēst brokastis - bez tā neiztikt!”
2022. gadā, skrienot Stirnu buka Trejbuku, Stirnu buka distances ietvaros kopvērtējumā Agate ieguva 3. vietu, kas viņai deva tādu kā ziņkārību: “Varbūt, ja patrenēšos pie trenera, man sanāks vēl labāk? Un tā nu es esmu aizskrējusies līdz savai pirmajai ultrai, kuru iepriekš nekad nebiju domājusi pieveicam!”
Pie Anetes Supervaroņos Agate trenējas
jau gandrīz 8 mēnešus, un šajā laika posmā ir sapratusi, ka ar
daudzveidīgiem treniņu veidiem ir iespējams panākt ļoti daudz. Ar
disciplīnas ievērošanu un mērķtiecību viņai nekad nav bijušas
grūtības, tāpēc viņa bija droša, ka spēs pildīt visu, ko treneris
prasa un nerunāt pretī. Kā saka pati Agate, Supervaroņi viņai ir
palīdzējuši attīstīties gan kā skrējējai, gan kā personībai, kā arī
palīdzējuši viņai atklāt jaunu pasauli. Kad vajag atjaunot enerģiju
un restartēties, Agate dodos uz mežu vai dabas takām, kā arī dodas
pie vecākiem uz dzimto Liepāju.
Agate šajā sezonā ir pārstāvējusi Latviju pasaules čempionātā kalnu un taku skriešanā, nupat uzvarējusi Stirnu buka Vilka distanci un atrodas pārliecinošā vadībā Stirnu buka Lūša kopvērtējumā, tomēr viņai ir vēl lieli plāni: “Nākotnē mērķu ir daudz, un viens no tiem ir iepazīt lielos kalnus ārpus Latvijas robežām. Mani piedzīvojumi vēl tikai sāksies!”
Brīvajā laikā Supervaronis - Antons Kranga
Antons ikdienu pavada sēžot pie datora un, ja neskaita sportošanu, pa dienu veic 300 soļus, vairākkārt mērojot ceļu līdz ledusskapim un atpakaļ. Ar skriešanu Antons sāka nodarboties, lai nomestu lieko svaru. Skriet iepatikās, it sevišķi maratonu tūrisms, kas ļauj doties 42km garās ekskursijās pa interesantām pilsētām.
Tomēr, lai to tā pa īstam izbaudītu, pietrūka vispārējās fiziskās sagatavotības, un tā viņš nonāca Supervaroņu treniņos. Kā atzīst pats Antons, sākumā viņš nevienu vingrinājumu nevarēja izpildīt pareizi. Tomēr ar laiku, uzlabojot sniegumu, Antons pamanīja, ka jo vairāk viņš attistās fiziski, jo vieglāk viņam ir skriet.
Antonam ir pārliecība, ka atlētikas
talanta neesamību var aizvietot ar cītīgu darbu treniņos: “Tikai
nedrīkst sevi nokaut. Tieši tāpēc vajag treneri, kas var metodiski
sekot progresam un virzīt pareizajās sliedēs, lai ir progress,
nevis laikā tērēšana.” Pie trenera @mr.ronimoiss Antons trenējas
jau kopš 2018. gada rudens, un šajā laikā viņa lielākie sasniegumi
ir pieveiktais Ņujorkas maratons, kas izdarīts ar laiku zem 3
stundām, finišētais CCC, kā arī nupat noskrietais Lavaredo Ultra
Trail. Nevar arī nepieminēt, ka Antons ir pirmās Supervaroņu
Backyard Ultras uzvarētājs.
Šobrīd daudz no apjoma treniņiem tiek veikti uz velo - vasarās uz ielām, bet ziemā Zwift platformā. Papildus tam ir arī bāzes kilometri skriešanā, skriešanas treniņi ar uzdevumiem un Antonam vienmēr tuvais VFS.
Brīvajā laikā Supervaronis - Linda Meirēna
Linda ikdienā strādā par klīnisko pētījumu uzsākšanas vadītāju. Darbā bieži vajag risināt dažādas problēmsituācijas un piedalīties neskaitāmos zvanos, tāpēc izvēdināt galvu skrējienā un nedomāt ne par ko ir vislabākā sajūta. Ar sportu Linda vienmēr ir bijusi uz Tu, labi padevās dažādi sporta veidi, vidusskolā īpaši aizrāva basketbols. Studējot farmāciju RSU, Linda uzsāka dejot RSU Tautas deju ansamblī "Ačkups", kur sviedri tika lieti 3,5h garumā 2x nedēļā + koncerti. Un tā 7 vienreizējus gadus.
Neregulāri Linda skrēja ik pa laikam un labi atceras pirmo SB zaķi Līgatnē 2017. gadā: “Kad pirms starta skriešanas draudzene teica, ka šeit nav obligāti jāskrien, ja ir grūti, tad vari iet, es pie sevis nodomāju – iet? Skriešanas sacensībās? Kas par muļķībām! Bet kā es vilkos augšā KK.” 2018. gadā, beidzot dejot, Linda sāka atvēlēt vairāk laika skriešanai. Tomēr skriešana un treniņi likās grūti un tas tika darīts nepareizi – ātri un ar piepūlē izkārtu mēli. Covid gads tika pavadīts bērna kopšanas atvaļinājumā, un 2021. gadā Linda atsāka skriet kā no jauna - lēnām, prātīgi, bet iepinot dažādus intervālus: “Pati trenējoties noskrēju RRM 42 km un zināju, ka tagad spēju paveikt jebko! 2021. gada novembrī dzimšanas dienā tiku pie dāvanas - treneres Anetes. Tas bija liels pagrieziena punkts. Tika sakārtoti treniņi un līdz ar regularitāti disciplinēju sevi, ja vēl vēlos atvēlēt laiku darbam, ģimenei un pasīvai atpūtai. Pievienojoties Supervaroņiem tiku pie daudz skriešanas draugiem, skaļa atbalsta trasē un apkārtējo uzmundrinājumiem. Ar treneres palīdzību tika uztrenēts ātrums, palielināts skriešanas apjoms un nolemts, ka vajag beidzot izmēģināt lielos kalnus.”
Lindas spilgtākie skriešanas piedzīvojumi ir BYU pieveiktās 14h, pievarēts MBM 42km, 3. vieta LČ Vilkā. Sajutusi, ka var vairāk, Linda piedalījās SKM un ar uzvaru nodrošināja sev vietu Latvijas izlasē. Šogad lielais mērķis bija dalības PČ, kur šoreiz DNF, bet iegūta liela pieredze nākošajiem izaicinājumiem. Tālākie mērķi Lindai vēl nav skaidri, bet noteikti jāpārvar 100km ultras robeža, kā arī ir sapnis uzskriet Madeirā un Lavaredo.
2023. gada pasaules čempionāts kalnu un taku skriešanā | Supervaroņu sarunas #043
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Pirms neilga laika notika viens no gada svarīgākajiem notikumiem taku skriešanā - pasaules čempionāts kalnu un taku skriešanā Austrijā. Šajā epizodē piedāvājam noklausīties mūsu atskatu uz sacensībām, parunājot gan par visu četru distanču spilgtākajiem un atmiņā paliekošākajiem momentiem, par pašu čempionātu kā tādu un to, kā tas tika noorganizēts, gan arī, protams, atskatīties uz to, kā veicās mūsu izlases skrējējiem, kādēļ šogad tie rezultāti bija tādi, kādi bija, un ko varētu darīt, lai 2025. gada čempionātā Spānijas pirenejos būtu labāk. Epizodes sākumā parunājām arī par to, kā mums pašiem veicas, gan arī atskatījāmies uz jūnija lielākajiem skriešanas notikumiem Latvijā - Rīga-Valmiera un Vilkaču maratonu. Klausāmies!
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.