Anete: Vilkaču maratons 2020
Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnos šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.
Andris: Ultra Huachi 2020
Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu vai tas ir kompliments vai kritika.
2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns.
Kad mērķi nosprausti, laiks atrast sacensības. Tas nemaz nav tik vienkārši. Skaidrs, ka sacensību ir simtiem un tūkstošiem, bet gribās, lai tās būtu kvalitatīvas un lai būtu cienījami pretinieki, un tas šo skaitu ievērojami samazina. Jau septembrī nolemju atrast sacensības ziemai, kaut ko janvārī vai februārī. Parasti gads ir iesāks Kanāriju salās vai kā pagājušajā gadā Louzan Trails Portugālē, bet šogad jāmeklē kas jauns. Apskatot visu kalendāru, paliek tikai divi jēdzīgi varianti. Viens ir Vibram Hong Kong 100, par kuru neesmu dzirdējis daudz labas atsauksmes, otrs ir Ultra Huachi, taku skrējiens Meksikā, ko atbalsta vietējais Inov8. Sāku ar Ultra Huachi uzrunāšanu un organizatori te ir tik atvērti, ka ātri ir skaidrs, es braukšu uz Meksiku.
Jānis: Taliharja Vanakuri 2020
Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai
ir uzstādīti. Atceros kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā
neskriešu distanci, kas pietuvotos 100km+. 2016.gadā nepārdomāti
piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distaci
Portugālē, kas bija 85km gara ar 5000m uz augšu un arī uz leju. Pēc
šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju
pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām
distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz
to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam aizvien tālāk
attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās
sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku
iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču
skriešana, skyrunning utml. ir un kā būtu jāpārkārto savi treniņi,
lai startētu šāda tipa skrējienos.
Jānis: Ultra Trail del Lago d'Orta 2019
Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!
Andris: mozart 2019
Līdz domai par startēšanu Mozart100 nonāku vēl ziemā. Esot sacensībās Portugālē, pētu kalendāru atlikušajam gadam un atrodu brīvu nedēļas nogali jūnijā un no visām iespējamajām sacensībām, tieši Mozart100 uzrunā visvairāk. Tas ne tikai ir Pasaules tūres posms, bet arī notiek valstī, kuras Alpi man ir ļoti tuvi un notiek reģionā, kur man vēl nav gadījies būt. Uzrakstu organizatoriem un jau drīz esmu dalībnieku sarakstā. Ceļš līdz Mozart100 nav vienkāršs un te man laikam jāveic palielāka atkāpe, galu galā, pēdējo reizi par sacensībām esmu rakstījis pagājušā gada oktobrī, bet pa vidu ir noticis ļoti daudz.
Jānis: SKM 2019, LČ taku skriešanā
Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis
pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku
skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu
Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ
distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā
kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai
mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2
StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē
un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca
pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties
arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Anete: Dolomyths Run Ultra 2019
Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet.
Pienāca laiks plānot šī gada sacensību kalendāru, un tā nu sanāca, ka Dolomyths Run Ultra trāpīja desmitniekā – lielisks skrējiens pirms CCC, manai gaumei piemērota distances un augstummetru attiecība un tieši pa Sellaronda apli, kur ziemā daudzkārt snovots. Drīz vien reģistrācijas apstiprinājums bija epastā un atlika tikai sakārtot loģistiku.
Jānis: PČ taku skriešanā 2019
Anete: SKM 2018, LČ takās
Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.
Andris: SKM 2018
Pirms
Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi, nedaudz pozitīvāki notikumi, liek man pārdomāt un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.
Tiklīdz uzzinu kāda būs trase, dodos to izpētīt un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā, nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribās riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50 un pie tā arī nolemju turēties.
Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet kuru uztrenējot ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.
Riekstu
blice pirms starta
Anete: CCC 2018
Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt.
Andris: CCC 2018
Pirms
Par to, ka startēšu CCC izlemju jau pāris minūtes pēc tam, kad esmu finišējis 2017. gada CCC versiju. Esmu parādījis labu sniegumu, kā rezultātā esmu ticis pie 19. vietas. Itkā nav slikti, tomēr apzinos, ka varu krietni labāk un vēlos to pierādīt. Sagatavošanās periodu mēģinu veidot līdzīgu kā pirms veiksmīgās Madeiras, bet ne viss iet kā plānots. Jūniju un jūliju, pēc tam, kad divreiz esmu izmežģījis potīti, pavadu pusklibs. Ļoti daudz treniņus neizlaižu, bet uz kārtīgām takām, šī iemesla dēļ, uzkāpju gaužām reti un arī garie treniņi, pateicoties pamatīgam diskomfortam no ilgās slodzes, no plāna pazūd. Tad, kad potīti jau esmu saārstējis, sāpe pāriet uz pēdu un šeit mani glābj tikai mana fizioterapeita Harija meistarība. Tikai piecas nedēļas pirms CCC beidzot varu teikt, ka varu trenēties uz 100% un mēģinu sablābt ko vien spēju.
Līdzīgi kā pirms Madeiras, man ir paredzēti kontrolmači. Madeirai šim nolūkam kalpoja Parīzes Eco Trail, bet šoreiz tā vietā ir 60km skrējiens Montreux Trail Festival Šveicē. Šeit gūstu labu informāciju par to, kas jāuzlabo, jo 5 nedēļas pirms CCC ir skaidrs, ka esmu briesmīgā formā. Nākamās nedēļas cītīgi strādāju pie savām vājajām vietām un 3 nedēļas pirms CCC, 50km garajā Chudy Wawzryniec trasē Polijā, esmu krietni labākā līmenī. Madeiras formu tā arī nesasniedzu. Spriežot pēc ātruma treniņiem rēķinu, ka savas 10 minūtes uz 100km šobrīd esmu lēnāks tikai uz ātruma rēķina vien. Noteikti klāt vēl jārēķina kādas 10minūtes dēļ baiļu faktora, kas parādās noskrējienos, kur īpaši gribās taupīt potīti. Kopā tas ir daudz, bet ņemot vērā visas vasaras ķibeles un to, ka sezonas otrajā pusē nekad neesmu bijis ļoti spēcīgs, tie man ir apmierinoši zaudējumi – es tāpat esmu ciešami spēcīgs!
Šamonī, krietnā grupā, ierodamies sešas dienas pirms starta. Pie augstuma man šoreiz nav jāpierod, jo mēneša laikā divreiz esmu bijis kalnos un ar augstuma slimībām tiku galā jau Montrē. Neskatoties uz to, turpmākās dienas tiek pavadītas kalnos un kā jau ierasts, plānotais atpūtas periods nav pārāk ar atpūtu bagāts. Regulāra kļūda, bet tūristu sevī nogalināt ir grūti.
Anete: Trail World Championships 2018
2017. gada jūnijs. Pēc PČ Itālijā vairāki izlases dalībnieki nav pārliecināti, ka gribēs skriet arī nākamgad, taču man nav ne mazāko šaubu, ka es tur būšu.
2018. gada februāris. Tikko ir noskrieti 64km Kanārijās, un, lai arī esmu priecīga, ka nesenās traumas ir pazudušas un varēja komfortabli noskriet visu distanci, tāda patiesa gandarījuma nav. Ir daudz, kur piestrādāt, un es alkstu pierādīt, ka varu labāk. Lieku treknu punktu šim posmam un esmu gatava nākamai nodaļai.
Sākums ir nedrošības pilns, taču ar katru nedēļu, kad nekas nesāp, bailes pazūd. Aug apjoms, aug ātrumi, treniņprocesā tiek ieviesti jaunumi, kas ne tikai padara visu interesantāku, bet arī dod jūtamus uzlabojumus. Sajūtas ir pilnīgs pretstats ziemā izdzīvotajam, un, pienākot maijam, esmu mierīga, droša un pārliecināta par sevi. Lielāks stress tad jau ir par formu sagādāšanu visai izlasei, taču arī tas izdodas.
Kasteljonā ierodamies otrdienas pēcpusdienā, un trešdien no rīta dodamies kalnos izpētīt trasi. Andris jau ir paguvis aplūkot otro etapu, kas tiek atzīts par Stirnubuku, un ir plāns aplūkot priekšpēdējo etapu, kas izskatās visizaicinošākais, jo ir 15.7km garš un ar 1030m+. Galvenokārt vēlamies noskaidrot ūdens pieejamību šajā posmā un nepieciešamo laiku tā veikšanai, lai neatkārtotu bēdīgi slaveno Portugāles PČ pieredzi. Sākam ar pārgājienu un pēc pirmās virsotnes sasniegšanas pārejam skrējienā. Kājas pēc lidošanas joprojām ir stīvas un pirmie kilometri pārāk droši nav, taču jau drīz esmu savā elementā. Spānija sevi attaisno – ir karsti un saule pamatīgi cepina.
Andris: MIUT 2018
“Kā Tev patīk mūsu sala?”, man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.
“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!”, es viņam godīgi atbildu.
“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.
“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.
Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts un ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.
Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu, jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns un Madeirai vietas tajā nav.
Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum un tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežās ar krietni uzbāzīgāku sparu:
“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”
Madeiras sala mani sauc un šoreiz es to sadzirdu!