Brīvajā laikā Supervaronis - Ričards Zvagulis
Ikdienā Ričards ir students Latvijas Universitātē un paralēli arī strādā IT nozarē. Pie skriešanas un sporta viņš nonācu jau agrā bērnībā, kad pa vasarām, dzīvojot laukos pie vecvecākiem, bieži devās uz orientēšanās seriāliem. Tiesa, tad, kad Ričards sasniedza vecumu, kad vairs nevarēja skriet gar lenti, viņš nedaudz nobijās, ka pazudīs mežā un vairs neturpināja šo sporta veidu. Neilgi pēc orientēšanās Ričards nonāca basketbolā, un tas diezgan labi padevās jau no pirmajiem treniņiem. Basketbolā viņš notrenējās līdz vidusskolas beigām, ar komandu arī izcīnot vairākas Latvijas un Eiropas jaunatnes basketbola līgu medaļas.
Atpakaļ pie skriešanas un orientēšanās sporta Ričards nonāca kaut kā ļoti dabiski, jo sakrita, ka viņa draudzene arī nodarbojās ar orientēšanās sportu un pierunāja Ričardu pamēģināt un pārbaudīt, vai tiešām ir tik traki kā likās bērnībā. Izrādījās, ka tik traki nemaz nav, un ļoti ātri orientēšanās un skriešana ievilka lielā azartā, jo pēc katra treniņa un sacensībām Ričards pats varēja izvērtēt un just savu progresu. “Jāsaka, ka man ļoti patīk sacensties. Tāpēc loģiski, ka arī orientēšanās sportā gribēju lai rezultāti ir augstāki. Tas arī noveda pie trenera Andra un Supervaroņiem, jo gribēju uzlabot savu izturību un skriešanas prasmes. Trenēšanās pie Andra devusi patiešām daudz zināšanu, ieviesusi treniņu procesā struktūru un palīdz noturēt disciplīnu pret sevi. Protams, iegūta arī lieliska iespēja trenēties kopā ar citiem līdzīgi domājošiem cilvēkiem,” tā Ričards.
Ārpus skriešanas Ričarda hobiji ir fotografēšana, ceļošana un pārgājieni pa kalniem, kā arī citi sporta veidi – basketbols, pludmales volejbols u.c. Līdz šim viņš nevienu konkrētu skriešanas sasniegumu negrib izcelt, bet skriešana viņam devusi lielisku iespēju iepazīt Latvijas un arī ārzemju mežus un takas, kas jau vien ir tā vērts, lai to darītu vēl un vēl. Galvenais Ričarda ar skriešanu saistītais mērķis šobrīd ir tuvāko gadu laikā sasniegt Latvijas elites līmeni orientēšanās sportā, un to viņam arī novēlam!
Aktualitātes, enerģijas uzņemšana ultrās, karstuma adaptācija, padomi R-V un Vilkača skrējējiem | Supervaroņu sarunas #042
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Pavasaris mums bijis nudien darbīgs, un pēc ieilguša pārtraukuma atgriežamies ar jaunu epizodi. Ieskicēsim ne tikai, mūsuprāt, svarīgāko un interesantāko, kas pa šo laiku noticis ultra skriešanā gan pasaulē, gan Latvijā, bet padiskutēsim arī par enerģijas uzņemšanu ultrās, par to, kā savienot treniņus ar maziem bērniem ģimenē, par to, kā pielāgoties skriešanai karstumā un kādus karstuma adaptācijas protokolus var izmantot, kā arī dosim pēdējā brīža padomus Rīga-Valmiera un Vilkaču maratona skrējējiem, kas vēl var noderēt, lai veiksmīgāk sasniegtu finišu. Klausāmies!
Brīvajā laikā Supervaronis – Modris Trūlis
Modris ikdienā dzīvo Somijā, kur strādā kā darbu vadītājs
sastatņu uzņēmumā, apkalpojot lielākās rūpnīcas. Visu bērnību viņš
ir pavadījis laukos pie Rāznas ezera, kur viņam tika iemācīts, ka
kustība ir dzīvība: “Viss brīvais laiks tika pavadīts ārā,
kas, tagad atskatoties, liek saprast, kāpēc tika izvēlēts tieši
skriešanas hobijs.”
Apzināta pievēršanās skriešanai Modrim notika vidusskolā, kad, trenējoties kikboksā un skatoties dažādus motivējošos video, tika nolemts sākt skriet 3km krosiņus: “Lieki piebilst, ka tos veicu ar max jaudu, līdz asins garšai mutē.” Uzsākot studijas LU datorzinātnēs Rīgā, Modris uzzināja par Nike organizētajiem koptreniņiem Mežaparkā: “Tur es ieguvu domubiedrus, kas izstāstīja, ka var piedalīties sacensībās, ne tikai trenēties. No pirmā pusmaratona nonācu līdz maratonam. Tā kā uz asfalta manā izpratnē tā bija garākā distance, nācās meklēt citus medību laukus.”
Tā Modris nonāca līdz 2017. gada CET
69km, tad 80km un visbeidzot arī līdz Stirnu Bukam, kur pirmo reizi
viņš uzzināja par Supervaroņiem: “Jāsaka paldies pandēmijai,
kas lika izvērtēt prioritātes un beidzot sākt trenēties ar treneri
un pievērsties skriešanai nedaudz nopietnāk. Te arī atziņa iz
dzīves: “Ja gribi būt labākais, tev jātrenējas pie labākajiem”. Tas
man lika izvēlēties tieši Supervaroņus un Aneti. Šeit es ieguvu ne
tikai disciplīnu, motivāciju, bet arī iepazinos ar fantastiskiem
cilvēkiem.”
Visi Modra hobiji ir saistīti ar un ap aktīvu dzīvesveidu. Ziemā tas ir snovbords, vasarā pārgājieni pa Latviju vai kādiem augstākiem kalniem, cik nu brīvais laiks atļauj. Kā spilgtākais notikums Modrim nāk prātā pagaidām vienīgās noskrietās 100km sacensības pagājušajā gadā Slovēnijas Alpos: “Rakstura cīņa, lietus 14h garumā, pa vidu sniegs, atsaldēti pirksti un gandarījuma sajūta finišā.” Kā sasniegumus Modris min arī savas pirmās ultra sacensības, Cēsu Eco Trail 114km jauktajā stafetē, kur tika izcīnīta 2. vieta. No tuvākajiem mērķiem Modris šogad ieplānojis noskriet CCC distanci apkārt Monblānam, bet, ja skatās tālāk nākotnē, Modris grib būt aktīvs pēc iespējas ilgāk un ar iespējami mazāk traumām.
Brīvajā laikā Supervaronis - Ivars Grobiņš
Ivara ikdienas nodarbošanās ir saistīta ar ilgstošu sēdēšanu pie datora. Ņemot vērā, ka viens no Ivara hobijiem ir ēšana, tad, lai nekļūtu tikpat plats, cik garš, viņš vienmēr ir nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm. Ivars skrien apmēram piecus gadus. Viņš sāka skriet, jo saderēja ar brāli, ka noskries Stirnu buka Zaķa distanci: “Tajā mirklī fiziski biju gatavs Susura distancei, tomēr vēlme uzvarēt derībās izrādījās pietiekoši liela motivācija un man izdevās noskriet Zaķi un zaķus, un, kā jau daudziem, ļoti iepatikās meža takas, atmosfēra sacensību centrā un lielais “bufetīšu” piedāvājumus, kur pēc tam paēst.”
Pamazām Ivars sāka skriet regulārāk un pats saka, ka izbaudīja skriešanas procesu jau pēc pirmajiem skrējieniem. Pirms pāris gadiem Ivars noskrēja savu pirmo ultramaratonu, iemainot ballīti pret skrējienu vienatnē vairāk nekā 50km garumā no Cēsīm līdz Līgatnei un tad uz Siguldu. “Skriešana ir unikāls sports ar to, ka tas ir brīvības sports – nav nepieciešams konkrēts laiks un vieta, nepieciešama ir tikai vēlme un skriešanas apavi. Lielākais ieguvums no skriešanas ir tas, ka varu attīstīt ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī iegūt zināšanas, piemēram, klausoties labu podkāstu skrējiena laika,” tā saka Ivars.
Tieši pirms gada jūnijā Ivars
nolēma, ka varbūt ir vērts trenēties pie Andra: “Lai arī iepriekš
doma, ka kāds mani ierobežotu un noteiktu, kas ir jāskrien, likās
nepieņemama, tomēr pēc komunikācijas ar Andri sapratu, ka esmu
gatavs pievienoties Supervaroņiem. Labi atceros savu pirmo
koptreniņu Priekuļos, jo pēc skrējiena tika uzklāts bagātīgs
piknika galds, tā nu abi mani hobiji – skriet un ēst, izrādījās
ļoti labi apvienojami.”
Tagad Ivars regulāri apmeklē Supervaroņu koptreniņus un kā lielāko ieguvumu uzskata ne tikai Latvijas taku izskriešanu un piknikus pēc koptreniņiem, bet arī to, ka viņš ir iepazinies ar daudz foršiem un interesantiem cilvēkiem.
Šogad Ivara mērķis ir noskriet savu pirmo 100km ultramaratonu, izbaudot kalnu dabu un kontrolpunktos pieejamos ēdienus. Tomēr ilgtermiņā Ivars redz sevi ne tikai taku skriešanā, bet plāno sevi izaicināt sporta daudzcīņas sacensībās.
Brīvajā laikā Supervaronis - Elīna Jokuma
Elīna ikdienā strādā par automatizācijas risinājumu vadītāju un
jau pēc pāris nedēļām cer pabeigt Starptautisko attiecību un
diplomātijas maģistra studijas. Tā kā daudz stundu sanāk pavadīt,
sēžot pie datora, brīvajā laikā Elīnai patīk būt ārā un aktīvā
kustībā - visbiežāk skrienot, bet arī pastaigās, pārgājienos,
braucot ar velo un ik pa laikam piedaloties kādā rogainingā. Skriet
Elīna sāka pirms 9 gadiem, kad radās doma pamēģināt 10 km distanci
Rīgas maratonā: “Pēc tās noskriešanas biju tik neizsakāmi lepna un
priecīga, ka nākamajā gadā izlēmu satrenēties pusmaratonam. Vēlāk
sekoja maratons un jau pavisam drīz arī pirmā ultra CET 80km, pēc
kuras sapratu, ka šāds skriešanas formāts - skriet daudzas stundas
kaut kur dabā - man ļoti iet pie sirds. Piedzīvojumu kāre, iespēja
izaicināt sevi un redzēt progresu bija tas, kas mani ļoti
pievilināja. Tā nu jūnijā plānoju skriet jau savu desmito
ultramaratonu.”
Līdz Supervaroņiem Elīna nonāca, jo viņa kādreiz ar Aneti bija kolēģes un tajā laikā darbā pie kafijas bieži tika runāts par skriešanu: “Man tās parasti bija ļoti iedvesmojošas un vērtīgas sarunas, tāpēc kaut kādā brīdī sāka kļūt pašsaprotami arī pie Anetes sākt trenēties. Kopš treniņu sākuma nu jau būs pagājuši 3,5 gadi un šajā laikā redzams gan ievērojams progress ātrumā, gan noskrietas daudzas foršas sacensības, gan arī ikdienā jūtos daudz labāk. Šobrīd pat nevaru iedomāties, kā būtu atkal pašai plānot savus treniņus, visticamāk nebūtu tik centīga, daudz biežāk slinkotu un izlaistu treniņus.”
Pagaidām Elīnai visspilgtākā un atmiņās paliekošākā bija pagājušā gada sezona, kad viņa noskrēja gan Stokholmas EcoTrail, gan Stirnu buka Vilku, gan piedalījās PČ rogainingā Čehijā un PČ taku skriešanā Taizemē. Nākotnē Elīna gribētu izmēģināt kādu 100 jūdžu skrējienu, kā arī vairāku dienu multi-stage sacensības. Bet Elīnas lielākais ilgtermiņa mērķis ir būt spēcīgai un aktīvai visu mūžu: “Tā, lai vecumdienās varu būt ome, kas skrien vai iet pārgājienos apkārt pasaulei un raksta grāmatas par saviem piedzīvojumiem.”
Brīvajā laikā Supervaronis – Igors Martinovs
Ļoti gribētos uzrakstīt, ka sēžu birojā, skatos, kad notikšķēs 17.00, bet dzīves takas mani šobrīd ir aizvedušas līdz metāllūžņiem, precīzāk - Latmetālu. Dienas pavadu, veidojot sociālo saturu, pieņemot lūžņus un meklējot jaunus klientus.
Līdz skriešanai nokļuvu pateicoties kurīšanai, pienāca brīdis, kad uzkāpt uz 4. stāvu kļuva grūti, nebija naudas, lai darītu ko krutu, tāpēc mēģināju skriet, līdz nācās atteikties no kurīšanas, jo šis tas gadījums, kad labs labu maitā. Plusā biju redzējis Viktoru, kas pēc noskrieta SB mauc alu pēc alus un sapratu, ka skriešana ir rokenrols. Līdz Supervaroņiem nonācu, jo, piedaloties Carnikavas rudens krosā starp elites pipariem, izcīnīju 4. vietu, sapratu, ja jau panks var turēt šiem līdzi, tad jau mazliet pieliekot varētu labāk. Tad sāku meklēt to pašu Viktoru, kurš izstāstīja par novadnieku Andri. Hobiji ir un paliek skriešana, kad izbesī skriešana, mīdu velo. Spēlēju bungas PnD vai Ei tu skaistā meitene grupā. Skrienu ar suņiem sasaitē un tajā pat esmu labs, sekmīgi esmu startējis gan Latvijā, gan ārzemēs. Mērķis ir noteikti izskriet kādu baisu kalnu ultru, lai ķermenis mani ienīstu kādu nedēļu.
Brīvajā laikā Supervaronis - Dace Pundure
Dace ikdienā strādā Printify par grāmatvedības un nodokļu
komandas vadītāju. Iepriekšējā darbā viņa vadīja visu finanšu
departamentu, līdz ar to Daces ikdiena saistās ar diezgan lielu
emocionālo slodzi, kā arī lielām virsstundām. Pirms kādiem 3-4
gadiem Dace saprata, ka darba stress ir jākompensē ar fiziskām
aktivitātem un sāka skriet: “Nekad savā dzīvē neesmu sevi
uzskatījusi par sportistu, taču kopš 2021. gada rudens sāku
trenēties pie Supervaroņiem - pie Anetes, jo vēlējos noskriet savu
pirmo maratonu. Kopš tā laika esmu skrējusi vairākās foršākās
sacensībās – Lisabonas un Romas maratonā, MIUT kalnu maratonā,
Marathon du Mont blanc 23 km, kā arī vairākos citos vietējos
skrējienos (SKM, Rīgas maratoni, Stirnu buki u.c.). Man skriešana
nekad nav bijusi par augstu vietu iegūšanu, bet gan par sevis pašas
pilnveidošanu un attīstīšanu. Esmu priecīga par katrām sacencībām,
kuras finišēju laimīga un vesela. Treniņi ar Supervaroņiem man liek
saņemties un iet izdarīt nepieciešamo pat tad, ja darba ir pilnas
rokas - tas ir papildus veids, kā spēju atslēgties no saspringtās
ikdienas.”
Par galveno ieguvumu trenējoties pie Supervaroņiem Dace uzskata savu izaugsmi, kā arī spēju visu darīt bez traumām: “Skriešanai ir sava burvība - kad skrienu, nedomāju absolūti ne par ko - manas domas ir tīras un tas ir veids, kā spēju "sazemēties" un uzņemt jaunus spēkus.” Vēl viena atziņa, pie kuras Dace pieturas gan skrienot, gan darot jebkuru ikdienas sarežģīto uzdevumu, ir: "it's not the distance that you have to master, it's yourself".
Arī Daces tālākajos mērķos nav iegūt augstas vietas, bet gan izaugt un kļūt labākai par to, kas bija vakar, kā arī noskriet pirmo Ultru. Lai izdodas!
Brīvajā laikā Supervaronis - Didzis Glušņevs
Didzis ikdienā strādā galdniecībā. Ar daudziem projektiem un izstrādājumiem, kur Didzis ir pielicis savu roku, mēs visi saskaramies diezgan bieži, piemēram, Lido restorānos un Douglas veikalos. Ar regulāriem skriešanas treniņiem Didzis sāka aizrauties 2014. gadā, kad piedzīvojumu sacensībās X-race pamainījās noteikumi un izjuka viņa tā brīža komanda Kailie brieži: “Tā kā orientēšanās nebija mana stiprā puse (biju komandas enkurs), tad pievērsos vairāk skriešanai, kur veicās ievērojami labāk.” Vēlāk to pamanīja arī komanda Rieksti un uzaicināja Didzi pievienoties Riekstu un Vāveru taboram: “Komanda reizē ar mani nodraftēja arī treneri Andri, pie kura vērsos pēc palīdzības, kad bija iestājusies stagnācija un vajadzēja uzlabot manu treniņu procesu un līdz ar to rezultātus. Tā es nonācu Andra pakļautībā, un tajā brīdī trenera galvā topošajā Supervaroņu komandā jeb skriešanas komūnā. Supervaroņu treniņos esmu ieguvis ne tikai labu fizisko sagatvotību, bet arī jaunus draugus, kas parasti treniņu procesu padara interesantāku un rada vēlmi tos apmeklēt vēl.”
Savas skriešanas karjeras laikā Didzis ir piedalījies daudzās sacensībās, bet vienas no atmiņā paliekošākajām ir vietējais Vilkaču maratons, kur no vēlmes izstāties pēc pieciem apļiem, pateicoties lieliskajam atbalstam trases malā, tomēr izdevās tikt līdz uzvarai. Didzis ir arī Rīga-Valmiera uzvarētājs un nupat atgriezās no sacensībām Lielbritānijā, kur arī kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Šīs sezonas galvenais mērķis Didzim ir bez traumām noturēt stabilu un labu sniegumu līdz sezonas beigām, jo pēdējās sezonās tas īsti nav izdevies. Tāpat arī Didzis vēlas uzlabot ITRA reitingu, sasniedzot to robežu, līdz kurai traumas dēļ nesanāca aizsniegties 2019. gada sezonā. Jūnijā Didzis pārstāvēs Latvijas izlases krāsas jau savā piektajā pasaules čempionātā taku skriešanā.
Brīvajā laikā Supervaronis - Ilva Kārkliņa
Ilvai skolas laikā garās distances
skriešanā nepatika. Tiesa, aktīvā kustībā Ilva ir bijusi vienmēr –
vingrošana, dejošana, pārgājieni un velo. Nu jau ilgu laiku Ilva
strādā AS Gaso, veicot juridisko lietotāju dabasgāzes patēriņa
uzskaiti un kontroli. Skriet Ilva sāka 9 gadus atpakaļ. Kādā no
pasākumiem Siguldā kāds skrējējs un klinšu kāpējs ar savu
stāstījumu par skriešanu Ilvu tā aizrāva, ka viņa nolēma pamēģināt
skriešanu arī pati. Ilvai sāka iepatikties tieši garie skrējieni.
Kopā ar citiem tika apskrieti Latvijas lielākie ezeri. Ar dēliem
Robertu un Ralfu ir skriets Siguldas rudens klasikā SKM un
rogainingos. 2016. gadā LČ ultragarajās distancēs iegūta godalgotā
3. vieta.
Lai garie treniņi nebūtu vienmuļi, Ilva sāka apmeklēt koptreniņus Mežaparkā: “Tie bija forši, jo iepazinu skriešanas draugus. Vienā no koptreniņiem nolēmām doties uz rudens nometni Smeceres silā. Satraukums liels, taču treneru uzmanība un gādība ļauj aizmirst, ka neesi super skrējējs un tevi pieņem tāds, kāds esi. Joprojām, pielietojot skriešanas ‘’knifiņus”, atminos, ka tie apgūti nometnes laikā. Lai uzzinātu, kādi tie ir, jādodas uz kādu no nometnēm. Pēc nometnes tika pieņemts lēmums, ka vēlos savus treniņu skrējienus sakārtot un uzrunāju @anetesvilpe. Lai arī man nepatīk garie intervālu skrējieni, rezultāti ir – pagājušajā gadā uzlabots PB maratonā par 14 min, ar labu rezultātu finišēts Rīga – Valmiera un piepildīts sapnis – iegūta finišētāja vestīte UTMB CCC distancē.”
Ilvai patīk pieņemt izaicinājumus – Gandrīz visi Rīgas tilti, Grīviņu aplis, Ozolkalna izaicinājums, kā arī skrējiens Sigulda – Rīga. Ar draugu un treneres atbalstu viss ir iespējams: “Jā, man ir labi draugi, ar kuriem piedalos kopīgos sacensību skrējienos un arī brīvdienās skrienam kopā, svinam svētkus! Visos skrējienos liels atbalsts ir mani mīļie. Pagājušajā gadā atbalstītāju pulkam pievienojās mazdēliņš Augusts, kurš bija arī uz šosejas Rīga – Valmiera skrējiena laikā.” Ilva skrien, jo tas ir prieks, labas sajūtas esot ārā, dabā, būt pašam ar sevi un kopā ar citiem. Skrienot sacensībās, Ilva turās pie treneres teiktā: “Šajā dienā izdari labāko, ko vari”.
Brīvajā laikā Supervaronis - Edijs Vilnis
Edijs ikdienā ir datoriķis un biroja darbinieks ar noslieci uz piedzīvojumiem - pamīties ar velo, uzkāpt kādā klintī vai iekāpt purvā. 20 gadus Edijs sevi turēja formā ar basketbolu, bet skriešana bija kā papildus lieta. Tā gan ir padevusies jau no skolas gadiem, pirmās sacensības atceroties jau no 3. klases.
Jaunībā Edijs skrēja 1500m un 3000m
distances, bet tad sekoja daudzu gadu pauze līdz kalnu pārgājienam
pa Himalajiem Nepālā: “Likās, ka tur jābūt stipram, tāpēc nolēmu
uzlabot savu fizisko formu ar skriešanu.” Gadījumā, ja
6tūkstošniekā nesanāktu uzkāpt, kā rezerves mērķis tika izvirzīts
pirmais pusmaratons 2012. gadā, bet pirmais maratons bija loģisks
turpinājums: “Šķita, ka puse darba jau padarīta, kāpēc gan
nepielikt otru pusi? Pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni, jo
bija bail, tāpēc vidējais ātrums sanāca pat ātrāks kā pirmajam
pusmaratonam. Toreiz šķita, ka noskriešu maratonu un ar to viss
beigsies, ielikšu sev ķeksi, ka izdarīts un viss. Taču esmu impulsu
cilvēks, un kāds man pameta ideju noskriet kādu no Eiger ultra
trail distancēm Šveicē. 101km pirmajam kalnu skrējienam šķita par
traku, bet 51km šķita pietiekami izaicinoši. Tādēļ nācās atkal
trenēties, maratons jau kļuva par treniņa skrējienu.”
Nākamajā gadā Edijs nonāca līdz Vilkaču maratonam: “Kad skrēju savu pirmo Vilkaci, @mr.ronimoiss tik intensīvi visus uzmundrināja, ka kaut kur distances vidū pateicu viņam, ka ņemšu par treneri. Andra atbilde: “Pēc finiša pienāc, parunāsim!” Nevarēju vairs izstāties, nācās finišēt. Tā es nokļuvu Supervaroņu apritē.”
Pie Andra Edijs nokļuvu ar mērķi noskriet klasisko 42.2km distanci zem 3h. Taču kuriozi, ka līdz maratonam tā īsti nav tikts: “visas tās ultras un taku skrējieni ir tik interesanti, ka līdz tam 3h maratonam netieku. Vienu reizi biju gatavs, taču tad 2 dienas pirms C19 dēļ pasākums tika atcelts. Šī bija lielākā vilšanās manā skrējēja karjerā. Taču skaistākais brīdis skriešanā, kad 2021.g. 4os naktī aizbliezu uz 1836 Gaismas ceļa posmu Vaiņode-Nīgrande, kur sešos no rīta, skrienot ar Latvijas karogu rokās, blakus piebrauc Mareks ar busiņu un skanošu Latvijas himnu!”
Sievietes taku skriešanā | Supervaroņu sarunas #041
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Šajā epizodē mūsu diskusijas fokuss bija sievietes taku skriešanā. Vidēji taku skrējienos sievietes veido apmēram piekto daļu no visiem dalībniekiem, tādēļ spriedām, kas varētu būt tās lietas, ko gan mēs, gan sacensību organizatori, gan ikviens taku skriešanā iesaistītais un ieinteresētais varētu darīt, lai šo skaitli uzlabotu. Esam droši, ka noteikti neiedomājāmies visu, tādēļ, ja klausoties Tev rodas vēl kāda ideja, mēs patiesi novērtēsim, ja padalīsies ar to, vai nu rakstot mums uz epastu supervaroni@supervaroni.lv, vai sazinoties ar mums soctīklos. Klausāmies!
Brīvajā laikā Supervaronis - Lelde Grīnvalde
Leldei nav tipisko nepatīkamo atmiņu no skolas sporta stundām. Patika un sanāca diezgan labi, turklāt ātri varēja noskriet sprinta distances. Krosos kopā ar klases biedriem gan visādi domāja, kā mežā distanci saīsināt. Tagad nereti sanākot otrādi – skrienot jāmeklē, kur vēl kādu cilpu pieķert klāt, lai vajadzīgos kilometrus vai minūtes savāktu.
Visvairāk Leldei patīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni – ceļojumos, pastaigās dabā, dārza darbos vai vienkārši mājās, spēlējot galda spēles. Prieku sagādā pašai radīt lietas, cept kūkas, kā arī plānot un organizēt pasākumus – vai tā būtu bērnu ballīte, ģimenes svinības vai kāds lielāks notikums. Ikdienā Lelde strādā Finanšu ministrijas Komunikācijas departamentā un ir divu foršu, aktīvu puiku mamma.
Periodiski Lelde bija mēģinājusi skriet gan studiju laikā, gan vēlāk, bet pastāvīgi to atsāka tieši pēc bērnu piedzimšanas, jo tas šķita vispieejamākais sporta veids. Ar laiku skriešana Leldei iepatikās: “Sākumā piedalījos dažādos pilsētu skrējienos, tad atklāju arī Stirnu Buku un Noskrien Ziemu, bet kopā ar vīru – Rīgas rogainingu. Diezgan ilgi skrēju, vadoties tikai pēc sajūtām. Signāls kaut ko mainīt bija ceļu traumas. Tā nonācu pie regulārām tikšanās reizēm ar fizioterapeitu. Savukārt, tiklīdz saņēmu zaļo gaismu, ka varu atsākt skriet, sapratu, ka tas šoreiz jādara prātīgi un jāvēršas pie trenera.”
Saziņā ar Supervaroņiem
Leldei uzreiz bija sajūta, ka ir uz viena viļņa. Īpaši uzrunāja
draudzīgā attieksme, ieinteresētība, atbildes uz jautājumiem. Lelde
pie Anetes sāka trenēties 2021. gada oktobrī un joprojām ir
priecīga par sadarbību: “Treniņi man ir devuši iespēju atgriezties
pie sacensību pieredzes un gūt pārliecību par sevi. Procesā ir arī
iepatikusies vingrošana, kas noteikti ir negaidīts rezultāts.
Skriešana man ir veids, kā izvēdināt galvu pēc sarežģītākas darba
dienas, vai tieši otrādi – kā sākt dienu un kārtīgi pamosties.
Skriešanas apavi man visbiežāk ir līdzi arī atvaļinājumā un
komandējumā. Galvenais mērķis ir uzturēt labu pašsajūtu, tomēr
patīkami ir arī gūt jaunus iespaidus, redzēt uzlabotus rezultātus
un sajust atšķirību izpildījumā.”
Brīvajā laikā Supervaronis - Iñigo Torre Hernández
Ikdienā Iñigo strādā marketingā par meta reklāmas speciālistu, palīdzot izaugsmē dažādiem zīmoliem visā pasaulē. Skriešana viņam palīdz saglabāt līdzsvaru starp personīgo un darba dzīvi, kā arī palīdz tikt galā ar ikdienas haosu un negatīvajām lietām. Tā ir kā saikne ar iekšējo es, lai kļūtu par labāku personu. Skriešanā Iñigo patīk arī lieliskā skriešanas komūna un iespēja satikt jaunus cilvēkus un dzirdēt viņu iedvesmu stāstus.
Iñigo izbauda dažādas aktivitātes: "Man patīk būt dabā, pavadīt laiku ar manu ģimeni un patīk nodarboties ar dažādiem sporta veidiem - skriešanu, velo braukšanu, futbolu, snovbordu, tenisu, sērfingu, boulderingu un volejboju." Tiesa, skriešana ne vienmēr viņam ir bijusi tuva: "Līdz 2018. gadam man skriešana nepatika. Tomēr tad to uzsāku veselības dēļ. Es biju ar lieko svaru un ļoti tuvu 3 ciparu skaitlim uz svariem, kā arī biju smēķētājs. Papildus tam, man vēl ir hroniska astma. Skriet es sāku pamazām un 2018. gada septembrī piedalījos savā pirmajā Stirnu Buka skrējienā. Redzot tur esošo atmosfēru, man uzreiz bija skaidrs - es piedalīšos vēl."
Iñigo pirmā pieredze ar Supervaroņiem bija 2019. gada Madonas treniņnometnē. Tā viņam bija pirmā šāda veida pieredze, kur trīs dienas ir tikai jātrenējas un nav jādomā ne par ko citu. Esot tādā vidē un satiekot jaunus cilvēkus, Iñigo saprata, ka viņš gribētu skriešanai veltīt vairāk laika un sākt trenēties nopietnāk. Tad arī Iñigo sāka trenēties pie Andra: "Kopš tā laika, pateicoties Andra norādēm, esmu kļuvis veselīgāks, bet arī spēcīgāks gan fiziski, gan mentāli. Tagad es krietni labāk pazīstu sevi un savu ķermeni."
Toms Komass un taku skriešanas darba grupa | Supervaroņu sarunas #040
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Šajā epizodē mums pēc ārkārtīgi ilga pārtraukuma beidzot ir kāds viesis. Uz sarunu aicinājām Tomu Komasu, kurš pats ir spēcīgs skrējējs, starp kura panākumiem ir izceļamas divas uzvaras Rīga-Valmiera, Latvijas izlases pārstāvēšana pasaules čempionātā Taizemē un daudzi citi. Taču šoreiz saruna nav par Tomu kā par skrējēju, bet gan kā par taku skriešanas darba grupas vadītāju. Darba grupa ir izveidota Ultratakas paspārnē, lai rūpētos par taku skriešanas attīstību Latvijā, atlasītu Latvijas izlasi un palīdzētu tai labāk pārstāvēt valsti pasaules čempionātos, izraudzītos Latvijas čempionāta organizatorus un veiktu citus uzdevumus. Ja šī ir pirmā reize, kad par šādu darba grupu dzirdi, tad šī ir īstā epizode Tev, jo izrunāsim gan to, ko šī darba grupa dara, gan to, kādā veidā vari tajā iesaistīties. Klausāmies!
Brīvajā laikā Supervaronis - Iveta Šķiņķe
Mani sauc Iveta Šķiņķe. Manis rakstītajā katras rindas beigās droši var pievienot smaidiņu.
Tā īsti kā Supervarone nejūtos, bet tā kā mana trenere ir Anete Švilpe, tad cenšos tāda kļūt.
Skriešana ir mana meditācija un sevis sakārtošana, arī smadzeņu sakustināšana, būšana kustībā un ceļā. Skolā to necietu, sāku skriet, kad studiju laikā visai nopietni kāpu kalnos, un tas bija svarīgi fiziskai sagatavotībai. Un ļoti, nu ļoti svarīgi bija un ir kalni.
Tad periods, kad ar bērniem tā nedaudz un viegli paskraidot svaigā gaisā. Bet allaž esot kustībā, – slēpes, riteņi, laivas.
Pirms desmit gadiem atsāku tā viegliņām skriet savai veselībai, kas pamazām ievilka. Un tad plūstoši un nemanāmi aizrāvos.
RigasRunner periods ar daudzveidīgiem skrējieniem, vingrošanu, gudriem treneriem-personībām, skrējienos iepazītiem cilvēkiem, kuri aizvien “nāk līdzi”. Rīgas maratons – 5 km, 10 km, pusmaratons, maratons.
Brīvajā laikā Supervaronis - Mārtiņš Plaudis
Ikdienā Mārtiņš strādā kokapstrādē pie CNC iekārtas. Darbs sniedz gandarījumu, jo ir iespēja veidot mēbeles citiem un priecāties, ka izgatavotais kādam noder. Pārējā laikā Mārtiņš, cik vien iespējams, cenšas doties svaigā gaisā - skriet, staigāt, fotografēt dabas skatus un makšķerēt.
Skriešana Mārtiņam ir 30% sacensība ar citiem un 70% sacensība ar sevi - tikt cauri dažādām grūtībām un pierunāt sevi nepadoties brīžos, kad gribas izstāties. Tas viss audzina raksturu, kas palīdz tikt galā ar dažādām ikdienas situācijām. Skrienot garākas distances, Mārtiņam patīk atslēgties no ikdienas problēmām un brīvi padomāt visos virzienos - par to, kas noticis agrāk, ko varētu paveikt nākotnē, uz ko tiekties un par ko sapņot.
Skriešanā Mārtiņš debitēja 2012. gadā, kad ņēma dalību skolu rudens krosā. Lai arī ekspektācijas nebija augstas, viņš tika pie pirmās skriešanas medaļas: "Viss šķita labi, kad pēkšņi attapos pārdesmit metrus pirms finiša, ieraugot sev priekšā vienu no top 3 skrējējiem. Kad sapratu, ka viņam nemaz tik viegli neiet, pirmo reizi galvā izdzirdēju balsi, kas teica, ka nu ir jāspiež grīdā. Var teikt, ka kopš tā brīža ar vien biežāk sāku skriet, daļēji tāpēc, ka patika sasnieguma sajūta, ka ir noskriets ātrāk un vairāk, bet arī tāpēc, ka skriešana ir lielisks veids, kā atbrīvoties no ne tik optimistiskām domām."
Februāra aktualitātes un sarunas par skriešanu | Supervaroņu sarunas #039
Sveicināti podkāstā Supervaroņu sarunas! Šajā epizodē ķērāmies pie jauna koncepta, kas nozīmē vairāk diskusiju savā starpā par dažādiem skriešanas jautājumiem, jo pēc atsauksmēm var spriest, ka tas ir tas, kas mūsu klausītājiem patīk. Ja arī tev ir padomā kāds temats, par kuru vēlies dzirdēt mūsu viedokli, droši sūti to mums. Tāpat arī parunājām par saviem sezonas plāniem, kas nu jau ir aizvien skaidrāki un kur neizpalika arī pa kādam pārsteigumam. Noslēgumā kodolīgi pārrunājām arī svarīgākās februāra aktualitātes no taku skriešanas pasaules, jo sezona patiešām ir sākusies. Klausāmies!
Brīvajā laikā Supervaronis - Edgars Bukšs
Edgars pēc profesijas ir ģeodēzists, tādēļ ikdienā daudz laika
tiek pavadīts dabā gan darba gaitās, gan skrienot. Skriešana Edgara
dzīvē ir jau kopš 2011. gada, kad, drauga mudināts, viņš noskrēja
Rīgas maratonā 21km distanci bez jebkādiem treniņiem un zināšanām
par skriešanu. Pēc gada nākamais mēģinājums bija tikpat nebaudāms,
tādēļ nāca lēmums sākt trenēties un noskriet pilno maratonu. Lai
arī pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, otrajā viss izdevās un
fantāzijai vairs nebija robežu. Atlika tik padzirdēt par
Rīga-Valmiera, lai 2015. gadā debitētu ultramaratonu
pasaulē.
2016. gadā SKM un CET atklāja Edgaram taku pasauli, un kopš tā laika asfalts tika aizmirsts. Jau nākamajā gadā, citu skrējēju piedzīvojumu iedvesmots, viņš devās uz Horvātiju, lai skrietu savu pirmo ārzemju ultru - Istria 120km. Kopš tā laika viņš vairs nevar iedomāties gadu bez kādām ārzemju sacensībām. Šo gadu laikā ir noskrietas 26 ultras un pieļautas visas iespējamās kļūdas.
Brīvajā laikā Supervaronis - Alvis Danovskis
Brīvajā laikā Supervaronis - Ieva Grīniece
Skriešanai ir un vienmēr būs vieta vienā no manas sirds kambariem. Šis hobijs ir tik tālu integrējies manā ikdienā, ka es pat vairs nedomāju, vai es gribu vai esmu nogurusi – es vienkārši zinu, ka man vajag kustēties. Pēdējo gadu es skriešanu “krāpju” ar jogu, kas ļoti daudz devusi gan manam mentālajam spēkam, gan līdzsvaram, un noteikti ir daudz devusi gan man kā skrējējai, gan dzīves prasmēm kopumā.
Es nevaru iedomāties savu dzīvi arī bez dabas, pārgājieniem, kalnu un urbānajiem ceļojumiem, gleznošanas, teātra, koncertiem, mākslas utt.
Skriešana man nekad nav bijusi par tempiem, kadencēm, vietām, reitingiem, punktiem un sacensībām. Tas vienkārši nav man. Pievieojoties Supervaroņiem, es vēlējos varēt skriet ultramaratonus baudāmākā veidā un sagatavot sevi arvien garākām distancēm, kuru laikā piedzīvoju savas personības transformāciju. Man izdevies skrējiens ir tad, kad lielāko distances laiku esmu smaidījusi, jutusies priecīga, piepildīta un izbaudījusi sava ķermeņa spēku.
Nesen klausījos Supervaroņu podkāstu, kur bija jautājums, ko skriešana dod ikdienas dzīvei un es skaidri zinu savu atbildi – tas ir veidojis manu spēju saņemties dzīvei. Piemēram, piektdienas pēcpusdienā, kad citi kolēģi jau sāk atslābt un visu atlikt uz pirmdienu, es spēju sev pateikt, ka pēdējās stundas darbā ir kā pēdējie kilometri ultramaratonā – ir vienkārši jāsaņemas un jādara. Un es arī tiešām to daru. Es pati dažbrīd nespēju noticēt, cik disciplinēta un apņēmīga esmu kļuvusi ikdienā.