Brīvajā laikā Supervaronis - Iveta Šķiņķe
Mani sauc Iveta Šķiņķe. Manis rakstītajā katras rindas beigās droši var pievienot smaidiņu.
Tā īsti kā Supervarone nejūtos, bet tā kā mana trenere ir Anete Švilpe, tad cenšos tāda kļūt.
Skriešana ir mana meditācija un sevis sakārtošana, arī smadzeņu sakustināšana, būšana kustībā un ceļā. Skolā to necietu, sāku skriet, kad studiju laikā visai nopietni kāpu kalnos, un tas bija svarīgi fiziskai sagatavotībai. Un ļoti, nu ļoti svarīgi bija un ir kalni.
Tad periods, kad ar bērniem tā nedaudz un viegli paskraidot svaigā gaisā. Bet allaž esot kustībā, – slēpes, riteņi, laivas.
Pirms desmit gadiem atsāku tā viegliņām skriet savai veselībai, kas pamazām ievilka. Un tad plūstoši un nemanāmi aizrāvos.
RigasRunner periods ar daudzveidīgiem skrējieniem, vingrošanu, gudriem treneriem-personībām, skrējienos iepazītiem cilvēkiem, kuri aizvien “nāk līdzi”. Rīgas maratons – 5 km, 10 km, pusmaratons, maratons.
Ilzes Limanānes iniciētais draudzīgais un mans pirmais 50 km taku skrējiens Horvātijā, tad 63 km Cappadocia ultra trail, kas viennozīmīgi pārliecināja, ka takas ir manējās.
Andra un Anetes Supervaroņu nometne, uz kuru pieteicos ar lielu uztraukumu, ņemot vērā manu briedumu. Un abas nometnes bija gan uzrunājošas, gan ļoti noderīgas – gan skriešanas iemaņu apguvē, gan cilvēcīgu kontaktu ziņā. Pēc tās uzrunāju Aneti, vai varu būt viņas pieskatāmā. Un tā no 2019. gada 6. novembra, dienu pēc 58. dzimšanas dienas, jau 176. nedēļa, kopš esmu skrējienā pēc Anetes plāna. Ik nedēļu sūtot atskaiti, aizvien ar prieku gaidot jauno plānu, katra gada sākumā rakstot, lai neatsakās no neperspektīvās, bet centīgās un pozitīvās audzēknes.
Man patīk Supervaroņu izaicinājumi – Ozolkalns, kur nemetu sprunguļus kā Vinnijs Pūks, bet liku un ņēmu nost, lai zinātu, cik reizes jāskrien augšup, trīs BYU – divi Siguldā ar izturīgāko Siguldas skrējēju Ilvu, ar kuru elpu elpā aizrautīgi pievarējām Andra nosprausto izaicinājumu – 82 km Sigulda–Rīga skrējienu, izbrienot līdz viduklim Krievupi, sastopot lielu alni, izlīkumojot un izskrienot dažādos paugurus ceļā uz Rīgu, izrāpojot zem Rīgas caurulēm, un laimīgi finišējot Grīziņkalnā.
Pagājušā gada BYU biju kopā ar Savējiem ģimenē – noīrējām 1900. gadā celto Viesturdārza Parka namiņu, kur vēsturiski bija avīžu kiosks. Sākums bija vakarpusē, tad ar Savējo atbalstu skrēju stundu pēc stundas, bet pēc pusnakts, pārējiem jau guļot, izbaudīju, kā Rīgas rītausmā putni mostas, kā cilvēki darbojas dažādās diennakts stundās.
Tad vēl Stirnu buki ar vienreizējām takām Latvijā, tik radošiem organizatoriem un stipriem skrējējiem. Nu ļoti patika Vilkaču maratons, kuru pieveicu un pastāvēju uz zināmā celma. Tiesa, pirms tam gatavojoties un visai regulāri izskrienot Spīganu un Āžu kalnu.
Un tad tā urdošā vēlme noskriet 100 km.
Pagājušā vasara bija manējā – ar trešo reizi veiksmīgā izloze Monblāna – OCC 55 km skrējienam. Īpaši necerot uz pozitīvu izlozi, biju jau pieteikusies Ultra Pirineu 100 km oktobrī. Abus pieveicu kā pirmā savā vecuma grupā. Tiesa, nepārspīlēsim – OCC bijām ne vairāk kā desmit, bet Pirenejos biju vienīgā dāma savā vecuma grupā.
Un vēl man ir KALNI. Lai arī netieku tik bieži kā vēlētos, bet tie ir mani, jo izjūtu ar katru kustību un šūniņu. Es tur elpoju, jūtos kādus centimetrus virs zemes, saplūstu, iederos un izbaudu.
Ja kādreiz tas bija Kaukāzs, Pamirs, Fani, Urāli, tad šajā posmā – Alpi, Dolomīti, Pireneji, Himalaji – gan taku skrējienā, gan kalnu trekingā.
Nu nav jau tā, ka taku skrējieni kalnos ir tikai starojoši viegla pastaiga, bet reljefa maiņa, dažādo muskuļu nodarbināšana, iedvesmojošie skati, skrējēji, kas katrs cīnās ar savu varēšanu vai vājuma brīžiem, padara to par manu piedzīvojumu stāstu.
Es nesacenšos ar citiem. Man ir svarīgi būt sarunā ar sevi un savu spēku vai nogurumu. Man pat īsti nav vajadzība pēc atbalsta trasē, jo neskrienu uz rezultātu, bet skrienu takās uz finišu, pati varu panest savus batoniņus un pusceļā nomainīt apģērbu. Tieši tāpat kā Spānijas mugursomas daudzajos un garajos ceļos man patīk iejukt vietējā telpā un laikā, nepastarpināti sajust valodu sarunās ar cilvēkiem, kad to vēlos, vai gluži pretēji attālināties vai atpalikt, lai būtu ar sevi.
Tāpēc, lai mani taku skrējieni būtu pieveicami un ar labu pēcgaršu, es trenējos, ceļos visai agri, jo strādāju Ārlietu ministrijā, kur nevaru prognozēt darbdienas beigas. Un rīti ir skaisti dažādos gadalaikos, varu sastapt pozitīvos sētniekus un labsirdīgos nakts dzīves nogurdinātos jauniešus, dzirdēt jaukus vārdus “cik jūs esat laimīga, ka varat skriet”.
Vēl jau Vāveru rīti Anetes pavadībā, izskrienot tik dažādo Rīgu un izbaudot siltu humoru sarunās un ļoti īpašos Vāverrīta cilvēkus.
Un mani Īpašie skriešanas draugi svētdienu Siguldai, Vilkaču trasei, Sveikuļu naktij, ārpus Latvijas skrējieniem.
Tā ir pievienotā vērtība skriešanai.
Un nenovērtējamais ģimenes atbalsts, kas pieņem, respektē un ļauj būt.
Mani mērķi – noteikti vēl uzkāpt kalnos (ir daži īpašie), noskriet Siguldas kalnu maratonu, Lavaredo, apskriet kādu salu. Un tad jau redzēs.
Anete zina manu teicienu no Alises Brīnumzemē, kas ir visai filozofisks un ļoti izsakošs
- Jums ir jāskrien, cik ātri vien iespējams, lai tikai paliktu tajā pašā vietā! Ja gribi tikt citā vietā, tad jāskrien vismaz divreiz ātrāk!
