Brīvajā laikā Supervaronis - Ieva Grīniece

Skriešanai ir un vienmēr būs vieta vienā no manas sirds kambariem. Šis hobijs ir tik tālu integrējies manā ikdienā, ka es pat vairs nedomāju, vai es gribu vai esmu nogurusi – es vienkārši zinu, ka man vajag kustēties. Pēdējo gadu es skriešanu “krāpju” ar jogu, kas ļoti daudz devusi gan manam mentālajam spēkam, gan līdzsvaram, un noteikti ir daudz devusi gan man kā skrējējai, gan dzīves prasmēm kopumā.

Es nevaru iedomāties savu dzīvi arī bez dabas, pārgājieniem, kalnu un urbānajiem ceļojumiem, gleznošanas, teātra, koncertiem, mākslas utt.

Skriešana man nekad nav bijusi par tempiem, kadencēm, vietām, reitingiem, punktiem un sacensībām. Tas vienkārši nav man. Pievieojoties Supervaroņiem, es vēlējos varēt skriet ultramaratonus baudāmākā veidā un sagatavot sevi arvien garākām distancēm, kuru laikā piedzīvoju savas personības transformāciju. Man izdevies skrējiens ir tad, kad lielāko distances laiku esmu smaidījusi, jutusies priecīga, piepildīta un izbaudījusi sava ķermeņa spēku.

Nesen klausījos Supervaroņu podkāstu, kur bija jautājums, ko skriešana dod ikdienas dzīvei un es skaidri zinu savu atbildi – tas ir veidojis manu spēju saņemties dzīvei. Piemēram, piektdienas pēcpusdienā, kad citi kolēģi jau sāk atslābt un visu atlikt uz pirmdienu, es spēju sev pateikt, ka pēdējās stundas darbā ir kā pēdējie kilometri ultramaratonā – ir vienkārši jāsaņemas un jādara. Un es arī tiešām to daru. Es pati dažbrīd nespēju noticēt, cik disciplinēta un apņēmīga esmu kļuvusi ikdienā.

Es skriešanu vienmēr esmu uzskatījusi par individuālo sporta veidu, kurā vienīgā persona, uz kuru varu paļauties un ar kuru varu rēķināties, esmu es pati, bet, jo ilgāk esmu Supervaroņos, jo vairāk es apzinos, ka taku skriešana ir tiešām komandas sporta veids. Pateicoties Supervaroņu organizētajām nometnēm un koptreniņiem, esmu iepazinusies ar daudz lieliskiem cilvēkiem, kas nu jau ir ne tikai mani paziņas ar kopīgu aizraušanos, bet tiešām draugi. Dažbrīd es par savu komandas biedru sasniegumiem priecājos vairāk, kā par saviem rezultātiem.

Šogad mans lielais mērķis ir 100 jūdzes (160 km) skrējiens Nicā. Es ļoti mīlu kalnus un vienmēr esmu jutusi, ka tur es jūtos vislaimīgāk, tāpēc es esmu neizsakāmi pateicīga Anetei, kura šo divu gadu laikā man ir tik daudz palīdzējusi un devusi, ka esmu guvusi ne tikai fizisku varēšu, bet pamazām gūstu arī lielāku ticību savām spējām un varēšanai, lai kalnos kustoties es varētu pavadīt maksimālo laiku.

Mani skriešanas moto:

“Cilvēks, kurš mīl ceļu, vienmēr tiks tālāk par cilvēku, kurš mīl mērķi.”

“Kājas ir mani spārni.”

Nav komentāru

Komentēt